Izdevniecība: RĪGA „LIESMA” 1989
Lappušu skaits: 279
Pasaulslavenā un izciliem sasniegumiem un nopelniem bagātā alpīnista, filozofa un rakstnieka Reinholda Mesnera grāmata, kurā aprakstīts viņa leģendārais un neticamais kāpiens vienā no pasaules augstākajām virsotnēm – Nanga Parbatā (8125 m). Alpīnists paveic neiespējamo – iekaro virsotni pa jaunu maršrutu, gandrīz bez ekipējuma un, esot pilnīgā vienatnē. Reinholdam Mesneram tā ir sava veida rēķinu nokārtošana ar Nanga Parbatu, kas vairākus gadus pirms „Gājiena vienatnē” laupījis viņam brāli, mums lasītājiem – bezgalīgi filozofisks un dziļš dialogs starp cilvēku un kalnu, bailēm un drosmi, iespējamo un neiespējamo.
Ceļš uz virsotni –
tāpat kā ceļš uz sevi –
ir gājiens vienatnē.
/Alesandro Goņja, alpīnists no Milānas/
Gluži kā Reinholds Mesners savu grāmatu nobeidzot, tā es savu aprakstu uzsākot, izmantoju Alesandro Goņjas atziņu, kas pirms šīs grāmatas lasīšanas būtu bijusi tikai skaists un tikai virspusēji saprotams vārdu savirknējums, kam jēgu var piešķirt tikai kāpiens vienatnē kādā no pasaules astoņtūkstošniekiem vai piezemētāka un vismaz manā gadījumā iespējamāka darbība – šīs grāmatas iepazīšana. Tomēr skatoties no otras puses, ar virsotni jau var apzīmēt jebko un nešaubos, ka jebkurš no jums, ilgāk padomājot, nonāks pie secinājuma, ka ceļš uz jebkurieni, tāpat kā ceļš uz sevi ir gājiens vienatnē. Nerunāsim gan šoreiz par gājienu uz pārīšu balli vai pastaigu pa Maskavas parku, ko diezin vai būtu prātīgi veikt vienatnē. Labi, metu lētu humoru pie malas un ķeros pie lietas.
Veicot virspusēju informācijas atlasi jāsecina, ka Reinholds Mesners ir varen ražens savos darbos. Vienīgais cilvēks, kas uzkāpis visos četrpadsmit pasaules astoņtūkstošniekos, pie tam, lielākoties pa jauniem maršrutiem, bez skābekļa maskām, bez svarīgiem drošinājumiem, vienatnē utt. Uzkāpis vēl „miljons” citās, mazākās virsotnēs. Kopā ar Arvedu Fuksu šķērsojis Antarktīdu. 2004. Gadā, gandrīz sešdesmit gadu vecumā noslēdzis 2000 kilometrus garo ekspedīciju caur Gobi tuksnesim. Vairāk nekā 35 grāmatu autors. Lepojas ar savu personīgo muzeju un šobrīd vēl darbojas politikā. Lielisks iedvesmas avots ir šis cilvēks. Dzīvs pierādījums tam, ka ar lielu gribasspēku un pašatdevi mēs varam paveikt visu. Atliek tikai pietiekami stipri gribēt un darīt. Attiecināt to var uz jebkuru jomu dzīvē.
Tomēr kautrīgi jāatzīstas, ka, lai arī pasaulslavens, tomēr šis cilvēks ar saviem darbiem un grāmatām manā apvārsnī uzpeldēja tikai tajā brīdī, kad ieejot lietoto grāmatu veikaliņā, ieraudzīju šo grāmatu, kas piesaistīja tieši ar savu nosaukumu, kā arī ar žanru, jo jau krietnu laiku kāri lasu visu, kas saistīts ar ceļojumiem, kalniem, sevis izzināšanu utt. Pirmā ko izlasīju no šāda tipa grāmatām bija, ja nemaldos „Pasaules jumts”, kurā, visiem zināmā latviešu ekspedīcija ar diviem gazikiem devās uz Tibetu lūkoties augstāko pasaules virsotni Everestu. Tālāk nāca Pētera Struberga „Trīs pērles Āzijas kaklarotā”, kas gan nelikās īpaši saistoša dēļ autora rakstības stila. Kā atvasinājumu šim žanram var minēt arī Fībagu „Mūžības mašīna” un Hartviga Hausdorfa „Pasaules noslēpumainākās vietas”. Un protams citas šāda veida grāmatas. Godīgi sakot, nav ne jausmas, kas ir tas dzinulis, kas vilina caur grāmatām baudīt reālu cilvēku, reālus piedzīvojumus. Varbūt vēlme pašam izrauties no ikdienas rutīnas un mesties dēkās, varbūt kāre pēc sapņošanas, varbūt vēlme būt pašam tur un redzēt to, varbūt…varbūt… Taču, lai atklāsmes par sevi paliek citai reizei, jo vēl krietni daudz ir jāpagūst izlasīt, par piemēru minot kaut vai šī paša rakstnieka grāmatu „Kailais kalns”, kur tas apraksta savu pirmo uzkāpšanu Nanga Parbatā kopā ar brāli vairākus gadus pirms sava solo kāpiena. Kā jau sākumā minēju, Reinholda Mesnera brālis Ginters Mesners atpakaļceļā no Nanga Parbata virsotnes iekļuva lavīnā un pazuda.
Jāsaka liels paldies autoram, ka tas netika žēlojis fotouzņēmumus un bagātīgā daudzumā publicējis tos grāmatā. Rezultātā, lasot rakstīto, var arī uzreiz redzēt attiecīgo notikumu, virsotni, seju, bēdas, prieku utt. Pie tam, grāmatā vēl atrodamas dažādas kartes un, ja nav slinkums, tad iesaku sekot līdzi Mesnera maršrutam tajās – iegūsiet daudz vairāk no izlasītā. Brīžiem skatoties kādā attēlā pārņēma pavisam dīvainas un neaprakstāmas sajūtas. Nemitīgi atkārtoju sev, ka tas viss ir patiess, nekas nav izdomājums. Neaprakstāma sajūta, kad zini, ka tu esi gandrīz vai līdzdalībnieks šajā kāpienā vai vismaz informācijas un noslēpumu glabātājs par šo piedzīvojumu. Emocijas, ko piedzīvoju, kad Reinholds pieveica Nanga Parbatu ir neaprakstāmas. Spēju vien izdvest „Tas tiešām ir kaut kas!”
Ja jūs māc bažas, ka grāmata varētu nebūt nekas vairāk kā sauss kāpiena atspoguļojums, kas pārbāzts ar profesionālismiem un tehniskām detaļām, tad nav pamata uztraukties. Darbs ir vairāk literārs un dramatisks nekā zinātnisks. Lielākoties teksts sastāv no Reinholda filozofēšanas par bailēm, nāvi, spēku, Nanga Parbatu kā dzīvu būtni, arī domām par sabiedrību, dabu un to savstarpējām attiecībām. Godīgi sakot, pats kāpiens aizņēma tikai pāris nodaļas, kas gan nelika vilties, jo esence šeit nav meklējama alpīnista veiktajos kilometros, bet gan dvēseles un prāta veiktajā dialogā ar cilvēku.
Ja jūs kādreiz esat cīnījies ar vientulību, ilgojies pēc tās vai baidījies no tās, tad šī grāmata lieti noderēs, lai sakārtotu sevi un varbūt pietuvotos kādu metru tuvāk savai dvēselei. Pavisam īsi sakot, šis darbs ir filozofiska eseja vairāk nekā alpīnista sasnieguma apraksts.
Grāmatas beigās atradīsiet arī plašus vēsturiskus aprakstus un statistikas datus, kas saistīti ar Nanga Parbatu un tā „iekarotājiem”
„9 augusta rītā pamostos nomākts. Ir tāda sajūta, it kā es nespētu atvērt acis. Esmu jau nomodā, tomēr negribu mosties. Es izjūtu nospiedošu pārejas stāvokli starp pusmiegu un biedējošo realitāti: tās ir bailes būt šeit, būt tam, kas es esmu, vispār būt cilvēkam. Miegā biju aizmirsis, ka esmu viens. Pēkšņā sadursme ar tik absolūtu vientulību tūlīt manī izraisa depresiju. Vairākus mēnešus pēc šķiršanās no Uši pamostoties es jutos līdzīgi. Šis pēkšņais spiediens, kas draud mani saplosīt gabalos, ir kā izmisums, kas nāk no pašas apakšas un sagrābj mani visu tik stipri, ka man jāraud.”
/Reinholds Mesners, atrodoties teltī netālu no Nanga Parbata virsotnes. Sniega vētras, kas var liegt atpakaļceļu, gaidās./